Neprasot atlīdzību

Ir valstis, kur šāds darbs dod pat 5% iekšzemes kopproduktā (salīdzinājumam – lauksaimniecība veido mazāk nekā 5% no Latvijas IKP). Ir valstis, kā Lielbritānija, Austrija, Nīderlande un Slovākija, kur brīvprātīgo darbā iesaistās gandrīz puse tautas, bet Bulgārijā, Grieķijā, Itālijā un Latvijā tā ir tikai desmitā daļa iedzīvotāju. Un atkal gada uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību šīs svarīgās lietas – brīvprātīgā darba – nozīmīgumam. Ne vienmēr sabiedrība ir pienācīgi informēta par brīvprātīgā darba ieguvumiem. Ne vienmēr atceramies un protam pateikt paldies. Nav pietiekams arī tiesiskais regulējums. Ir vispārpieņemts, ka cilvēks par savu darbu saņem atalgojumu. Brīvprātīgā darba veicējs par savu darbu ne tikai nesaņem, bet bieži pats ziedo līdzekļus, lai šo darbu varētu veikt. Brīvprātīgo darba pielietojums var būt visdažādākais – visur tur, kur citiem rokas nav aizsniegušās, bet darbs jāpadara – gan nevalstiskas organizācijas darba ietvaros, gan celiņa attīrīšana no sniega kaimiņam, ja tas vecuma vai slimības dēļ pats to nespēj. Brīvprātīgo darbs parāda sabiedrības briedumu. Pilsoniskā sabiedrībā, kur ir gan augsta personiskā atbildība, gan savstarpējā solidaritāte, izpalīdzība ir parasta lieta. ES vairāk par 90 miljoniem pieaugušo ir iesaistīti brīvprātīgajā darbā, tā ir gandrīz ceturtdaļa no visiem eiropiešiem, kas vecāki par 15 gadiem. Pagaidām starp dalībvalstīm nav vienādas izpratnes par to, kas īsti uzskatāms par brīvprātīgo darbu. Tomēr vienotas definīcijas trūkums nevar būt kavēklis palīdzēt – gan kaimiņam blakus mājā, gan tālas zemes bērniem, radot prieku citos un rodot tajā gandarījumu. Gribas novēlēt Izglītības un zinātnes ministrijai, kuras ziņā ir ES brīvprātīgā darba gada norises Latvijā, lai šī vērtīgā ierosme gūtu pelnīto vērienu.
Iveta Šulca
Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja
pārpublicēts no www.esmaja.lv